Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem

Pēc pēdējās grāmatas “Station Eleven” izlasīšanas es biju kā kaķis, kurš cenšas saķert savu asti- pēdējās grāmatas atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka jebkura nākamā iesāktā grāmata likās mazliet bezjēdzīga. Parasti es izlasu grāmatas pirmās divas nodaļas, un, ja man galīgi neiet pie sirds vai šausmīgākajā gadījumā pat garlaiko pirmās divas nodaļas, es tālāk nelasu. Vai es tāda esmu vienīgā..? Nezinu, kāpēc kritērijs ir tieši 2 nodaļās, nevien viena vai trīs. Es zinu, ka esmu palaidusi garām gan jau nenormāli daudz labu grāmatu šādā veidā, bet dzīve ir pārāk īsa, lai mēģinātu ielasīties. Un uz galda un telefonā ir tik daudz jaunu grāmatu, kas sauc un vilina kā sirēnas…
Par grāmatu “Mis Peregrine’s home for peculiar children” man nav daudz ko teikt, izņemot to, ka tā apmierināja manu kāri ielekt bērnības laikā, jo grāmata uzbūra ļoti labu Nekurnekadzemes ilūziju un atmosfēru. Bez tam darbība notika uz salas Velsā, kas uzreiz likās man interesanti, jo pirms diviem gadiem bija tā laime apceļot Velsu. Šajā gadījumā Velsas burvība bija izcili atveidota- migla un kalni, krodziņi ar nebeidzamiem alus kausiem, slapja zāle, aitas, aitas, aitas..

Un atkal jaunieši ar pavisam ne jauniešu problēmām.. Pēc vectēva nāves Džeiks nespēj tikt vaļā no murgiem par vectēva nāvi un viņa pēdējiem vārdiem, ka Džeikam tagad jābrauc uz Velsu, lai atrasinātu vectēva dzīves un nāves noslēpumus. Parādās vēstules, kurā kāds lūdz vectēvu atgriezties… Bērnu patversme, kur mīt īpaši bērni ar brīnumspējām. Kara fonā uzplaucis mīlas stāsts. Psihiatrs, kurš ieteic jaunieša vecākiem ļaut Džeikam izpētīt, kas īsti ir noticis uz salas daudzus gadus iepriekš.

Stāsts bija interesants, bet nekas īpašs. Grāmatā bija daudz fotogrāfiju, kas atsvēra rakstnieka izskata raksturošanas mīnusus. Kāpēc Peregrīnes bērni bija tik īpaši, tika atklāts jau grāmatas sākumā. Laika cilpas likās diezgan interesants koncepts, kā veidot stāstu, bet briesmoņu apraksti gan mani neuzrunāja un pārvērta to visu par Holivudas trilleri. Gadījās daudzi mulsinoši momenti, kad man likās- vai tiešām tas notiek? Domāju, ka turpinājumu, kas jau ir izdots latviski, nelasīšu. Bet Tima Bērtona uzņemto filmu, kurai jābūt pieejamai šī gada rudenī, vēlētos noskatīties. Lai arī Peregrīnes jaunkundzi nebiju iedomājusi tik seksīgā Eva Grīnas veidolā, drīzāk jau ļoti sažuvušā un salīkušā lauku tantiņā. Taču Bērtonu nokavēt nedrīkst…