Stambulā un visā Turcijā ir sākusies plūmju sezona, tas ir, augļu tirgotāji pārdod mazas zaļas, nenogatavojušās plūmes. Turkiem tā ir īsta delikatese (daži zaļās plūmes ēd ar sāli), un dažus turkus var pat pilsētā redzēt karājamies zaros, lai tie pirmie novāktu šo brīnumu. Es gan atceros, kas ar mani visu laiku notika, bērnībā pārēdoties negatavus ābolus, tāpēc es pagaidām atturos. Vēl no uzkodām eksistē negatavas mandeles, ko es arī pagaidām neesmu iemīlējusi.
***
Es vēl joprojām piestaigāju uz baseinu, kur esmu iegaumējusi vairākus interesantus personāžus. Meitenes parasti uz sportu nāk ļoti sakrāsotas- pilns make-up ar treknām acu līnijām un sarkanām lūpām. Tāpēc ūdens tuvumā viņas parasti nedodas, ja nu gadās tā, ka var aizpeldēt seja prom… Bet ir sieviete, kas jau pusgadu mācās ar privāto treneri peldēt, bet nekas vairāk par lēkāšanu ūdenī nenotiek. Tad ir vīrietis-planktons, kurš gandrīz vienmēr ir baseinā, kad es tur atnāku, un vienmēr paliek, kad es lienu ārā. Un pats interesantākais ir vīrietis, kurš cenšas ar mani flirtēt, bet pēc katra nopeldētā apļa izšņauc degunu baseina notekā. Mmm, tik kārdinoši, vai ne?
***
Uz ielas ir parādījušās sievietes uz velosipēdiem. Ļoti reti esmu redzējusi sievietes braucam vienatnē, parasti viņām patīk pāros, jo tā droši vien drošāk un ir ar ko parunāt. Tā runāšanas daļa te ir ļoti svarīga. Ar mani kā velobraucēju parasti runā tikai sievietes, uzdodot vienādus jautājumus- cik maksā velo? vai nav bīstami? Vīrieši parasti nosmīkņā vai mēģina sarežģīt manu velobraucējas dzīvi. Bet neviens taču neteica, ka būt uz velo Stambulā būs viegli.. Lai arī man nav ar ko salīdzināt, jo nekad neesmu braukusi ar velosipēdu citur.
***
Latvijas Avīzē ar interesi izlasīju rakstu par to, ka latviete izglīto turkus par to, kā jāiztiras pret atkritumiem ES modē. Jā, un tā ir, ka Turcijā iedzīvotāji nemaksā par atkritumu savākšanu, vismaz ne tādā veidā kā mums ir “komunālie”. Stambula ir pilna ar atkritumu savācējiem, kas pa ielām kopā ar velosipēdistiem un mašīnām vizina atkritumu maisus līdz to nodošanas punktiem. Vāc viņi viskautko, ko var tālāk pārdot, un kā nesen uzzināju viņi dienā no rīta līdz vakaram strādājot tā var nopelnīt līdz pat 100 Eur. Man gan neliekas tas iespējams, ja kilograma papīra savākšana ir 15 centi un plastmasas- ap eiro. No malas tas izskatās šādi:
***
Man nav veicies iepazīt nevienu turcieti tā, lai sauktu viņu par kaut ko līdzīgu draudzenei. Turklāt kaimiņines ar mani nesveicinās. Bet, ja turku sievietes vispār izsaka man komplimentu, tas ir par.. degunu. Skolā man vajadzēja klausīties dažādos apzīmējumos, kad manu degunu salīdzināja ar kartupeli, bet te izrādās mans spicais, īsais deguns ir skaisti!
Ceļojumi grāmatās un pasaulē 