atskaite · Literatūra

Atskaite- 2016


Pienākusi 2016.gada bloga atskaites un pārdomu diena.

Kopš 2015.gada 1.oktobra mans sekotāju skaits palielinājies no 105 sekotājiem uz 252 276 sekotājiem. Noteikti, ka pieaugumā jāvaino to, ka sāku rakstīt par savu dzīvi Turcijā (tātad daudz personiskāki ieraksti) un Santasbibliotēkai esmu izveidojusi Facebook lapu un mēģinu būt tviterī, kas man nezināmu iemeslu dēļ joprojām ne pārāk izdodas. Es noteikti vairāk esmu Facebook cienītāja, un tviteris man liekas baigais informācijas mudžeklis.

Šogad esmu lasījusi pārsvarā e-grāmatas, nevis papīra grāmatas. Tas izskaidrojams ar to, ka lasīju ceļojot, sabiedriskajā transportā, gaidot rindā, kur telefonā saglabātās grāmatas ir daudz vieglākas par “īstajām” grāmatām. Lielākoties lasīju angliski, bet vilka mani pie grāmatām latviešu valodā.

Vispār šis gads ir pagājis, daudz lasot un rakstot. Goodreads saka, ka šobrīd esmu izlasījusi 79 no 67 šī gada Goodreads lasīšanas izaicinājuma grāmatām. Kopā sanāk 22,008 lpp.  Dīvaini, bet lielāko daļu grāmatu izlasīju gada pirmajā pusē, īpaši vasarā, un tumšajos ziemas mēnešos novembrī un decembrī man bija sevi jāpiespiež lasīt. Tāpat man tas liekas labs cipars. Es pieņemu, ka tik daudz grāmatas es lasīju tikai bērnībā vai studiju laikos, kad es ar flomāsteru iezīmēju teikumus studiju kopsavilkumiem. Šobrīd gan ir iestājies tāds nelasīšanas stāvoklis, un es ļoti ceru no tā ātri izkļūt ārā, jo kas gan var būt labāks par “unputdownable” grāmatas atrašanu un tās lasīšanu visur..

Ja pagājušajā gadā es lasīju diezgan daudz YA un biogrāfijas, tad šogad dominē distopijas, fantāzijas un biogrāfijas žanrs, un parādās salīdzinoši daudz latviešu darbu, jo man liekas, ka latviešu rakstnieki beidzot sāk rakstīt arī par manu dzīvi kaut vai visai attālinātā formā.

  • Bez latviešu stāstu krājumiem, par kuriem es jau uzrakstīju, vēl ir, protams, „Mēs. Latvija. XX gadsimts” sērijas grāmatas, kuras mani saraudina un liek savilkt rokas dūrītēs pret nekaunīgajiem okupantiem, taču pārsteidzošā kārtā no 3 lasītajiem romāniem man visi ir patikuši. Noras Ikstenas “Mātes piens” liekas sievišķīgs, savukārt Bērziņa “Svina garša” – izteikti vīrīšķīgs pārdzīvojums, un Ingas Gailes “Stikli” ir dzeja ietērpta teikumos.
  • Tas bija ilgs ceļš, bet beidzot es tiku klāt Harija Potera un “Nārniju hroniku” daudzajām grāmatām, jo no Potera es izvairījos dažu atmiņu dēļ, un par Nārniju es biju dzirdējusi visai maz, bet kopumā jāsaka, ka esmu priecīga, ka esmu sākusi šo ceļojumu atpakaļ bērnībā. Šobrīd esmu Harija Potera 4.grāmatas vidū, un skaidrs ir viens, ka es neesmu HP fane, bet man patīk lasīt HP starpposmos starp “lielajām, nozīmīgajām grāmatām”, jo Harijs Poters mani labi izklaidē, bet nevelk iekšā tā, ka aizmirstos un pēc grāmatas pabeigšanas nezinātu, ko darīt. Starp citu, visas kalambola spēles es laižu garām, šīs sporta spēles iepīšana sižetā man liekas bezjēdzīga.
  • “Lielās un nozīmīgās grāmatas”- tās ir tās, kuru varoņus un sižetus atceros mēnešus un gadus pēc to izlasīšanas.

2016.gads ir bijis viennozīmīgi Mārgaretas Atvudas gads, ar kuru mēs atsākām draudzēties pēc ilga laika posma- man bail minēt šo skaitli, bet tie ir veseli desmit gadi. Šogad esmu izlasījusi “Kalpones stāstu”, “Sirds mirst pēdējā”, “Oriksa un Kreiks” un visilgāk lasīju “Kaķaci“, kurā bija burvīga atmosfēra, taču mani joprojām neatstāj sajūta, ka es kaut ko nesapratu līdz galam, īpaši to, kāpēc galvenā varone man liekas tik “nekāda”, “bez krāsām” par spīti viņas mākslinieciskajām dotībām.

Patīkams pārsteigums bija Nīla Geimana urbānā fantāzija “Neverwhere” un Adriana Volkera distopija par pasaules galu “The End of the World Running Club”.  Šīs abas es gribētu pālasīt vēlreiz. No latviešiem, protams, Gundara Ignata romāns par ierēdņiem “Pārbaudes laiks“, kuru, manuprāt, esmu ieteikusi citiem tik kaismīgi, it kā man par to maksātu. 😀

  • Ja runā par Goodreads vērtējumiem, man ir diezgan daudz grāmatu, kuras atstātas bez “zvaigznēm”, jo savādā kārtā grūti atrast, kā novērtēt grāmatu, kura lasot ir izsaukusi visdažādākos vērtējumus un noskaņojumus. Parasti šīs grāmatas liekas interesantas pēc anotāciju lasīšanas, bet lasīšana padodas visai lēna. Šīs grāmatas liek man pavadīt daudz laika Goodreads atsauksmju sadaļā, lasot, kāpēc daži šīs grāmatas ienīst un daži- mīl līdz bezprātam. Tā es nolaupu sev dažas stundas miega.

Viena no šīm grāmatām 2016.gadā ir bijusi arī gada visgarākā grāmata – Džona Faulza “Burvis“.  704 lappuses lasīju gandrīz mēnesi, izdzīvodama visdažādākās emocijas, taču līdz galam diemžēl nesapratu grāmatas domu. Bez tam lasot e-grāmatu, bija grūti tikt galā ar miljons zemsvītru piezīmēm ar atsaucēm uz gudrām grāmatām un tulkojumiem no dažādām valodām. Šī ir noteikti tā grāmata, kuru gribas apspriest, kad satikšu kādu, kurš to arī ir izlasījis, jo man joprojām ir daudz jautājumu.

Tas arī viss. Plānus un lasīšanas sarakstus 2017.gadam nebūvēju.

Laimīgu 2017.gadu!

Advertisements

16 thoughts on “Atskaite- 2016

  1. Tev bloglovin-s tviterī met ierakstus dubultā. Izskatās, ka wordpress to izdara vienu reizi un blglovin-s vēlreiz.
    Bet vispār no tvitera atdeve ir, ja tur diezgan aktīvi darbojas ar citiem. Komentē, retvīto un laiko. Tas pats droši vien ir ar feisbuku.

    Like

    1. O, paldies! Mēģināsim noņemt. Es tak teicu, ka no tvitera neko nesaprotu 😀 Piekrītu par atdevi, ja ir interese vai vēlme “uzkačāt” blogam reitingus, tad bez aktīvas darbības soc.tīklos nu nekādi, bet man tas nav pašmērķis. Drīzāk man bija interesanti pavērot, kā mainās vai nemainās apmeklētāju skaits.

      Like

  2. Nobirdinu asariņu par Poteru. 😀 + Ceturtā man no visas sērijas vismīļākā, jo patīk grāmatas par sacensībām.
    Par apmeklētāju plūsmu – personīgi man no FB un Twitter nāk apmēram vienāda apmeklētāju plūsma, bet ļoti daudzi apmeklētāji nāk no citiem blogiem. Un arī man Twitteris dublē ierakstus, tāpēc regulāri vienu dzēšu. Zinu, ka citiem blogeriem ir bijušas līdzīgas problēmas ar Twitteri.

    Like

      1. Visu sēriju divas reizes un tad vēl trešo reizi atsevišķas daļas. Biju lauku bērns – dzīvoju 100km no Rīgas, tāpēc vienīgās grāmatu aktivitātes bija Bērnu Žūrijas pasākumi vietējā bibliotēkā.
        Ak, ja runa par Jumavas pasākumiem, tad apmēram nojaušu, par ko varētu būt stāsts. Nekas labs katrā ziņā. 😦

        Like

  3. Kā, Tev nemaksā par “Pārbaudes laika” ieteikšanu? 😀 Izlasīju šo grāmatu Tavā iespaidā, paldies, patika. Vienmēr gaidu Tavus Turcijas stāstus, tāpēc ceru, ka 2017.gadā tie turpināsies.
    Izlasīju “Burvjus” un biju sajūsmā, lai gan arī droši vien daļu nesapratu. Man radās atkarība no tās salas mistērijas. Starp citu, Sibilla man šo grāmatu iedāvināja, tāpēc vari parunāties arī ar viņu.

    Like

    1. Man prieks, ka tev patika “Pārbaudes laiks”!

      Prieks arī dzirdēt, ka Turcijas stāsti interesē, jo pirms tam šaubījos, vai vajag maz ko tādu rakstīt, bet tagad interesanti pārlasīt.

      Ar Faulza “Burvi” bija tā, ka man pirmā trešdaļa aizrāva un atrašanās uz salas arī patika, bet es nevarēju līdz galam saprast, kurš ar ko manipulēja. Ceru, ka Sibilla padalīsies ar savu vērtējumu, ja izlasīs mūsu saraksti 🙂

      Like

      1. Tagad sīkumos vairs neatceros, bet laikam domāju, ka meitene manipulēja ar puisi. Vispār gribu “Burvi” pārlasīt, bet mazliet baidos, ka vairs nebūs tas kaifs.

        Like

      2. O, jā. “Burvis” man patika. Ļoti savdabīgs romāns, traki ambiciozs, neviendabīgs un, skaidrs, ka vietām pats autors nav īsti sapratis, ko iesākt ar saviem varoņiem. Bet vienalga tam haosam piemita kaut kas ļoti valdzinošs. Vispār Faulzs mani apbūra jau ļoti sen – kopš izlasīju Franču leitnanta draudzeni – romānu ar akurāt trīs dažādiem nobeigumiem (apžēliņ, nu jau vairāk nekā divdesmit gadi pagājuši). Vai Tev šī bija pirmā iepazīšanas ar autoru?

        Like

      3. Nē, es absolūti iemīlējos Faulza grāmatā “Kolekcionārs”, un tā ir grāmata, ko, protams, bail pārlasīt. Tā FLD vairāk “Kolekcionāram”vai “BUrvim” līdzīga?

        Par “Burvi”… ehhh, es joprojām nezinu, ko pateikt par šo grāmatu, un cik labi, ka grāmatu recenzēšana nav mans darbs. Jo bija daudz lietas, kas man patika, un daudzas, kas saniknoja, piemēram, tās melu virtenes, kuras galvenais varonis pacieta… kā tāds mazohists? Kapēc? neskaitāmas reizes pārliecinājies, ka visi melo, un melo daudz, maina lomas, bet tomēr kā narkomāns nespēja atteikties no tās sabiedrības… Un kas bija tas galvenais teātris- ar to psihologu/psihiatru žūriju un erotisko filmu skatīšanos? Sods, bet par ko? Par to, ka izmanto sievietes? Tas neliekas mazliet par daudz- tāds šovs? Jo es nesapratu, kas bija visiem tiem aktieriem mērķis.

        Like

  4. Kalambolā tu laikam neesi tikusi līdz “Vīzlijs – mūsu karalis!” 😀 Taisnība jau ir, ka tieši tiem Turcijas stāstiem ir sava pievilcība, kad varam paceļot, sēžot dīvānā. Bet man patīk viss, ko tu raksti, vienmēr gaidu ar nelielu nepacietību kādus jaunumus. Lai Jaunajā gadā daudz lieliskas lasāmvielas un piedzīvojumu!

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s