Par pusmūža krīzi saka, ka tā ir likumsakarīga, dabiska un nepieciešama katra cilvēka dzīves izaugsmes stadija. Pēdējo pusgadsimtu par to runā daudzi, vairāk gan pusmūža krīzi uztverot kā kaut ko ne pārāk apsveicamu un uzsverot vīriešu dzimuma izmaiņas (jauna sieva un automašīna, un, protams, ceļojums uz Indiju, lai atrastu sevi). Bet īsumā pusmūža krīze ir vajadzīga, – mūsu vecajam “es” ir jāmainās, jāizzūd, jānomirst, lai parādītos jaunais, pārdzimušais “es”.
Un šoreiz stāsts ir par sievieti. Lelde Stumbre, dramatuģe un rakstniece, ir radījusi latviešu Skārletas O’Hāras versiju. Margaretas Mičelas vēsturiskais romāns “Vējiem līdzi” ir pieminēts Leldes Stumbres romānā “Perfekcioniste” jau pirmajās lappusēs – tā būs vienīgā grāmata, ko galvenā varone Rolanda, tolaik pusaudze, būs izlasījusi līdz pusmūža krīzei. Viņa to ne vien lasīs, bet gan “apēdīs”, uzvilks kā jaunu tērpu un radīs citu versiju par sevi, jo:
“Kāpēc neesmu tur, bet – šeit? Sēžu kaut kādā koka gultā, nožēlojamā katūna kleitā, nevis krāšņā zaļā tērpā stāvu zāles vidū, sajūsminātu jaunekļu ielenkta?”
Tā rodas jaunā Rolanda – karaliene, Saules valdniece ar tumši zeltaini rudiem matiem, baltu ādu un slaidiem pirkstiem, un viņa ir sieviete, kura māk rēķināt un pie sevis kā Ziemassvētku pantiņu atkārto, cik laimīga viņa ir. Rolandu ielūdz ballītēs, jo tad tās kļūst nozīmīgas un viņa māk eleganti uzvesties, vīrieši krīt pie kājām, viņas spozmes un klausīšanās spējas apburti, un sievietes viņu nemitīgi aprunā, alkst ar viņu draudzēties un baidās no viņas. Nav šaubu, latviešu Skārleta ir liktenīgā sieviete, Femme Fatale. Rolanda izdevīgi apprecas, rūpējas par bērniem, un viņai par to maksā – par priekšzīmīgas, ideālās sievas un mātes lomu.
Bet kas notiek pēc “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” daļas beigām, kad šķietamā idille sabrūk un neviens vairs nespēj nevainojami nēsāt savu masku? Kad Rolanda saprot, ka dzīvo citu dzīvi un viņas pašas rokām radītā garlaicīgā, bet drošā dzīve mainās, viņa mainās tai līdzi tāpat, kā to būtu darījusi Skārleta – ātri pielāgojoties jaunajai situācijai un nekad neaizmirstot par sevi un savām interesēm.
Šis romāns nav tipisks sieviešu romāns, lai gan tam var piedēvēt daudzas no kategorijas chicklit jeb “sieviešu literatūras” pazīmēm: kaislības un intrigas, spraigs sižets, spilgti tēli, dramatiskas situācijas. Mēs ieraugām sievietes dzīvi un domas šķērsgriezumā, palielinājumā zem mikroskopa, un Rolanda Jēgere neplūst pa straumi, bet gan aktīvi karo par savām tiesībām, par savu dzīvi, par tiesībām dzīvot savu dzīvi tā, kā viņa to vēlas. Rolanda to dara ar plašu vērienu, jo mērķis attaisno līdzekļus.
Romāna “Perfekcioniste” noformējums ir lakonisks – uz tās vāka ir divi istabas augi antūrijas, kuras atrodas paralēli viena otrai. Antūrija jeb “vīrieša laime”, kā leģendas vēsta, samazina negatīvās enerģijas līmeni mājās un labvēlīgi ietekmē precētos pārus. Sīkie, vālītē sakārtotie ziediņi kā falliskais objekts piesaista uzmanību, jo varbūt šis būs viens no tiem, pēdējās desmitgadēs populārajiem erotiskā žanra romāniem, kur sieviete beidzot saprot, kas ir īsta laime? Vai arī šī ir tieša norāde, ka Rolandai Jēgerei vīrišķības ir par daudz un laimes – par maz?
Par spīti aizraujošajam stāstījumam un izsmalcinātajai valodai ar bagātīgajiem salīdzinājumiem, jāpiemin, ka nav viegli uzturēt pieaugušu spriedzi visa daiļdarba garumā. Leldes Stumbres romānā “Perfekcioniste” tas iestājas grāmatas vidū, kur lasītājam ar varu jānotic, cik spēji galvenā varone un tās vērtību sistēma spēj mainīties. Neviļus jāaizdomājas, vai tas ir autores triks vai vēlme mainīt romāna varoni, kura lasītāju prātos jau dzīvo savu neatkarīgu dzīvi. Tikai gluži kā ar lupu pietuvojoties varones raksturam un domāšanai, var tikt rasta atbilde uz šo jautājumu:
“Meitenei jābūt kā gleznai, kas pirmajā acu uzmetienā pārsteidz, bet tad rodas nepārvarama vēlme iedziļināties, izpētīt katru detaļu un galu galā iegūt savā īpašumā. Katra sproga virs auss, kustības, gaita, smaids – tas viss vīrietim stāsta garu un sarežģītu teiksmu par meiteni, kurā slēpjas arī tumšas, neizpētītas dzīles ar mazām žirgtām zeltainām zivtiņām, caurspīdīgām medūzām un lokanām tumši zaļām ūdenszālēm. Vīrieši neko par šīm dzīlēm nenojauš. Ja arī nejauši atklāj, labprātāk izvairās. Kādēļ gan riskēt?”
Romāns sastāv no četrām daļām, un Rolanda lasītājus paķer līdzi vairāk kā piecsimt lappušu garā ceļojumā starp divām krīzēm – pusaudžu un pusmūža –, tāpēc nealojieties, piesprādzējaties cieši, jo gadīsies izbraukt ne tikai cauri visai Latvijai, bet gadīsies iegriezties arī Parīzē (un nenomirt). Tāpat būs jāsaprot, kas ir meli, un kas – patiesība, un galvenās varones tēla dekonstrukcija sagādās ne mazums aizraujošu brīžu. Rolandas raksturs un darbības var vērtēt no daudziem skatupunktiem, neviļus liekot aizdomāties – kas ir šī perfekcioniste, kas patiesībā viņa ir? (Un es – kas es biju kā pusaudze un kas es esmu, atrodoties pusmūža krīzes pašā viducī?)
Ceļojumi grāmatās un pasaulē 