Atēna · Literatūra · Santas mīļākās grāmatas

Kaningema mājas pasaules malā


Spāņu rakstnieks Karloss Ruiss Safons savu brīnišķīgo romānu “Vēja ēna” iesāk ar stāstu par tēvu un dēlu, kas tiek aizvests uz Aizmirsto Grāmatu Kapsētu, kur zēnam jāizvēlas sev grāmata. Izvēlētā grāmata ir saistīta ar tumšiem noslēpumiem, un laika gaitā grāmata cieši savijas ar zēna dzīvi un to pamatīgi ietekmē. Kad izstrādāju līdzīgu eksperimentu ar savu māsasmeitu, kura ar apbrīnojamu dedzību triju gadu vecumā pārkārto, piekārto, “lasa” manas grāmatas, viņa izvēlējās vienu no manām piecām mīļākajām grāmatām – Kaningema “Mājas pasaules malā”. Sākumā sirds lepnumā mazliet notrīsēja. Redzot, kā grāmata tiek desmitiem reižu pārlasīta, tiek pamazām plēstas lappuses, un grāmata zaudē savu seju, es vairs nespēju izturēt māsasmeitas lielo mīlestību pret šo grāmatu un to paslēpu.

Maikls Kaningems romānu “Mājas pasaules malā” sāka rakstīt grūtā laikā, un viss grāmatas rakstīšanas, pabeigšanas un uzspodrināšanas process bija 6 gadus ilgs, un tad jau viņa finansiālā situācija bija uzlabojusies dažādu fondu, bet galvenokārt viņa draugu dāsnuma dēļ. Ar mani šī grāmata ir bijusi dažādos mirkļos – to ieraudzīju grāmatu plauktā pirms daudziem gadiem, kad sāku strādāt savā toreizējā sapņu darbā– kā pārdevēja grāmatu veikalā, un man bija interesants dzīvesveids, dzīvesvieta, dzīvesbiedri, matu krāsa un kaķis. No tā brīža mana dzīve kļuva cieši saistīta ar grāmatām- gandrīz visi darbi man ir bijuši saistīti ar grāmatām un rakstīšanu. Savā ziņā šī grāmata pamudināja mani rakstīt, tā ir sava veida simbols pieaugšanai un savu iekšējo talantu un resursu apzināšanai.  Turklāt ilgu laiku es ceļoju, un burtiski manas mājas bija pasaules malā.

Mani uzreiz uzrunāja grāmatas vāks un nosaukums, un kopš tā brīža esmu bijusi Kaningema daiļrades cienītāja. “Mājas pasaules malā” ar mani ir burtiski bijušas dažādās pasaules malās- esmu to lasījusi augstu kalnos Jorkšīrā pie zirgu aplokiem (tur nestrādāja ne mobilie telefoni, ne internets, cilvēku apkārt bija maz, un šī grāmata bija viens no veidiem, kā nesajukt prātā). Esmu ar to zvilnējusi karstās Kipras smiltīs ar n-to Asiņaino Mēriju rokās un n-to reizi pārlasījusi dialogus. Kad dzīvoju Turcijā, to regulāri pārlasīju tajos nedaudzajos mirkļos, kad gribējās mājās. Man liekas, ka es varētu būt viens no cilvēkiem, kas ļoti labi pazīst Bobiju, Klēru un Džonatanu.

Grāmata piedāvā četrus skatupunktus, atdalītus ar personāža vārdu apzīmētās nodaļās, uz paplašinātās ģimenes stāstu. Ne visi varoņi ir savstarpēji saistīti ar radnieciskām saitēm, bet es viņus nevarētu uztvert nekā savādāk kā ģimeni. Ir divi bērnības draugi- klusais Bobijs, par kura prāta spējām šaubās daudzi, viņš uzvedas kā pazemīgs ārzemnieks, un sarkastiskais Džonatans, kurš ir daudz asāks un nepieejamāks. Viņus vieno ne tikai draudzība, bet arī savstarpēja mīlestība vienam pret otru, kā arī mūziku. Tāpat Bobiju un Džonatanu vienojošais faktors ir māsas/brāļa zaudējums bērnībā- katra zaudējums ir citāds, bet tomēr tas savā ziņā saista abus varoņus. Jo viņi jau no paša sākuma no savas būtības izdveš tik lielu vientulību kā no Markesa “Simts vientulības gadiem”. Viņu ģimenes nav nelabvēlīgas, vismaz ne ārēji, taču Kaningems prot ieskatīties iekšā to izolētībā. Viņu draudzībā iestājas pauze, kad Džonatans aizbrauc studēt uz Ņujorku, bet Bobijs saskata prieku vienveidīgā dienu ritējumā. Džonatana māte par spīti savam vecumam man atgādina neizaugušu divdesmitgadnieci, bet Džonatana dzīvokļbiedrene un mīlestības objekts Klēra, kura nav ārēji tik novecojusi, un par spīti saviem ekstravagantajai uzvedībai un izskatam, man atgādina padzīvojošu sievieti, kurai nav īsti ko zaudēt.

Man bieži jautā, kāpēc man patīk Kaningems un īpaši šī grāmata. Grāmata pati par sevi ir personīga- visa grāmata ir rakstīta “es” formātā, tikai “es” atšķiras katrā nodaļā. Mani saista veids, kā Kaningems preparē savus varoņus, man patīk teikumi, ar kuriem viņš apvij varoņu būtības kodolus, cik dziļi viņš spēj tajos iekļūt un cik personisks vēstījums no tā visa procesa sanāk. Manuprāt, viņš ir viens no nedaudzajiem rakstniekiem, kas lasītajam liek apstāties teikuma vidū un atgriezties pie iepriekšējā teikuma, jo tas ir bijis tik labi uzrakstīts, un ar dažādu valodas līdzekļu palīdzību radījis papildus dimensiju varoņa uztveršanai. Manas mīļākās nodaļas ir Klēras iekšējais monologs un dialogs : ” Es gribēju sakārtotu un reizē šokējošu dzīvi. Iztēlejoties Van Gogu, cipreses un baznīcu torņus zem debesīm, kas pilnas ar čūsku mudzekļiem!”

Klēra ir ārēji krāšņa, skeptiska, ironiska, pašpārliecināta, ekstravaganta dāmīte, kurai īsti nav jādomā par izdzīvošanu, kurai nekad nav miera un kura izvēlas būvēt attiecības un spēlēt “ģimeni” un plānot kopīgu bērnu ar geju, jo tā ir vieglāk un patīkamāk, un nevajag saskarties ar mazajām nāvītēm, ko nes “īstā” mīlestība. Pa vidu iejaucas Bobijs, kura seksualitāte ir vispār neizskaidrojama- viņš var būt heteroseksuāls, homoseksuāls, biseksuāls, hiperseksuāls vai aseksuāls atkarībā no dzīves posma, kurā jūs viņu sastopat grāmatā.

Grāmata ir ekranizēta, pats Kaningems ir rakstījis tās scenāriju. Bet nav tas. Ja nu vienīgi Bobija tēlā Kolina Farela izskatā spēju saskatīt mazliet no grāmatā iepazītā.

“A home at the end of the world” treileris

Ik pēc kāda laika rodas vēlme pārlasīt šo grāmatu. Lai arī stāsts nemainās, es tajā vienmēr atrodu kaut ko iepriekš palaistu garām, un tā ar gadiem kļūst arvien īpašāka. Un kas noticis ar mani? Es joprojām lasu un ceļoju, pārsvarā gan grāmatās.

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s