Latviešu dāmu romāni- latviešu Bridžita Džounsa

Man ir uznācis savāds noskaņojums literatūras patērēšanā- lasu es maz, un ja lasu, tad pēdējā laikā es gribu lasīt tikai latviešu valodā sarakstītus darbus.

Un vēl jocīgāk ap dūšu man kļuva, kad mana roka sāka stiepties pēc latviešu dāmu romāniem. Godīgi jāsaka, ka nezinu, cik attīstīta ir šī joma latviešu literatūrā, prātā uzreiz nāk Monika Zīle un Anna Skaidrīte Gailīte.

Jāsaka, ka mani izvēlētie romāni bija ar īpašu ievirzi, viena grāmata solīja stāstu par resnīti, otra- par hipohondriķi. Par resnīti un viņas problēmām man gribējās lasīt daudz vairāk kā par slimību apsēstu būtni, tāpēc sākumā ķēros pie Gabrielas Cīrules debijas grāmatas “Kritiens uz augšu“.

Gabriela Cīrule izklausās kā pilnīgi izdomāts vārds, it kā būtu radīta rakstniece, kura beidzot pievērstos ar svaru nomākto latviešu sieviešu atspoguļojumam latviešu literatūrā. Sen jau bija laiks latviešu Bridžitai Džonsai. Tas izklausījās interesanti, jo arī es līdzīgi galvenajai varonei nespēju izturēt diētas un man patīk ēst.

Romāna galvenā varone ir Doroteja, no kuras apkārtmēriem it kā varētu sanākt trīs labi cilvēki, viņai ir mīlošs vīrs, labas draudzenes un nav jāstrādā, jo vīrs prot nopelnīt pietiekami. Un viņai ļoti patīk ēst, bet tas robežojas ar slimīgu apsēstību, jo Doroteja neprot apstāties.

Ideja ir interesanta, bet izpildījums- ne visai. Man ļoti, ļoti gribējās, lai man patiktu šī grāmata un es smietos pilnā kaklā- tikpat skaļi, kā lasot “Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu” sen, sen atpakaļ.

Stāstījums ir tūļīgs un bez jebkādas struktūras. Iepazīstoties ar galveno varoni, netiek minēts viņas īstais svars, tikai tiek doti mājieni par iespējamo ciparu. Tas man likās galīgi neinteresanti, jo viss, kas sekoja, bija “es zaudēju 1 kg un tad atguvu 6 kg”, un man bija grūti iedomāties šo sievieti darbībā.

Tikpat neticamas bija Dorotejas attiecības ar “Mīļumu”- vīrieti, kurš viņu uzskatīja par skaistāko sievieti pasauli, ļāva izēsties un izsauca komiskus dusmu uzliesmojumus no sievas puses. “Mīļums” bija kā no kartona izgriezts trafarets, kura galvenais mērķis bija atkārtot to, ko grib dzirdēt visas sievietes, – tu esi skaista tāda, kāda tu esi. Un izsniegt naudu kā bankomātam. Man likās, it kā Doroteja atkārtotu sieviešu iecienītu triku- simts reizes atkārtot, cik jauks un labs ir vīriņš, slēpjot visu pārējo, ne tik labo no sevis un citiem. Līdz, bladāc, (spoileris!) grāmatas beigās “Mīļums” viņu pamet, apprec citu, un pēkšņi atklājas agrāk neminēta problēma- cik ļoti vīram ir gribējies bērnu un cik ļoti viņiem nesanāca šo ideju realizēt. Protams, iespējams, kaut ko esmu palaidusi garām, jo es nespēju izlasīt katru lappusi, kas atgādināja iepriekšējās simts lappuses, vai iespējams, ka tas bija mēģinājums parādīt, cik traumēta un liekā svara nospiesta bija Doroteja, ka nespēja saņemties un pārvarēt šo fizisko un emocionālo nastu.

Tā bija arī mana problēma ar šo grāmatu, jo man tā nelikās smieklīga, lai gan mūsdienu populārie teicieni un jociņi bija tik biezā slānī, ka skanēja kā uzbāzīgs smieklu celiņš amerikāņu seriālā. Stāstā daudz labāk, manuprāt, iederētos minorīgie toņi, jo aprakstītie izrīšanās gadījumi neatgādināja mazliet apvēlušās Bridžitas koķetēriju ar savu neveselīgo dzīvesveidu. Dorotejas sāpe bija pamatīgāka, un, ja grāmata nebūtu pasniegta tikai kā komisks gabals, bet gan ar pamatīgu Dorotejas problēmu izpēti, tad tā varētu izklausīties daudz labāk. Vai arī ja jau komiski, tad tur nekā neiztikt bez kāda samežģījuma un sižeta, un vislabāk, manuprāt, darba vietā. Bija daži smieklīgi momenti, bet lielākoties viss, ko es jutu, bija žēlums pret galveno varoni. Bet man taču apsolīja smieklus..?