Literatūra · Santas mīļākās grāmatas

Dainas Tabūnas Pirmā Reize


Literatūras skolotāja Iveta Ratnīka 100 g kultūras raidijumā “Vai latviestis lasa latviešu literatūru?” saka, ka skolā viņi kā vēsturisko romānu ņēmuši Joņeva “Jelgavu 94”, un visi bērni bijuši sajūsmā. Es arī būtu. Bet tas, ko gribēju pateikt, ir- cik veca jūtos, iedomājoties, ka manas jaunības attēlojums skaitās gandrīz antīkā vēsture. Lai arī pēc gadiem esmu pa vidu starp Joņeva radīto Jelgavas paaudzi un Tabūnas radītajiem Pirmo Reižu cilvēkiem, grūti apzināties, ka es vairs nekad nebūšu ne pusaudze, ne jauniete, un viss, kas man tagad ir, – latviešu jaunie rakstnieki, kas pēkšņi kā sēnes pēc lietus ir saauguši latviešu modernās literatūras lauciņā un piedāvā stāstus no mūsu kopīgās pagātnes. Viņu stāstījuma veids tik ļoti atšķiras no tā, ko mums mācīja literatūras stundās, sākot ar “es tev iemācīšu mīlēt Raini” līdz ar simboliem (?) pārpildīto latviešu rakstnieku daiļradi 10-20 gadus atpakaļ (kur es neko nesapratu). Man gribētos domāt, ka jauno rakstnieku vilni iesāka Nils Sakss, vai arī jaunie “Zvaigznes” atbalstītie  fantāzijas&fantastikas rakstnieki, bet nu grāmatu plauktos ir īsti, dzīvi un jauni latviešu rakstnieki ar plānām vai ne tik pānām grāmatām. Un man tas tik ļoti patīk, jo beidzot runā par to, kā bija “manos laikos”. Egoistiski, bet patīkami.

Dainas grāmatu izlasīju vienā vakarā, un tas ir vislielākais trūkums- pārāk plāna grāmata. Tas viss izklausījas mazliet pēc Deivida Koperfīlda stāsta, kur katrs stāsts lineārā formātā seko bērna pieaugšanai un nobriešanai. Tāpat kā daudzi, kas lasīja grāmatu, es nevarēju iedomāties, ka stāstos parādās dažādas meitenes, lai arī vārdi, apstākļi un ģimenes stāvoklis ap viņu mainījās, tā meitene runāja un domāja vienādi. Vai arī tā bija meitene ar pārāk daudzām balsīm- polifoniskā tekstu meitene. Tā nu katrs stāsts atzīmēja mazu pieaugšanu un savas balss atrašanu- stāsts “Liesa, mans mīļākais orgāns” izklausās tik ļoti pēc Torijas Amos 90.gadu hīta par savas balss atrašanu, ka es savaldījos, lai nesāktu klausīties Toriju fonā, lasot grāmatu.

Jebkurš notikums ir labāks par nekā nenotikšanu.Tas ir citāts no “Meiteņu sarunām”, un tas arī varētu būt citāts no manas pusaudžu dzīves. Es to tikai nekad nevarēju ietērpt tik konceptuāli.

Un, man liekas, tieši tik vienkārši Daina Tabūna ir kļuvusi par viedokļu līderi- pareizajā laikā un vietā romantizējot laiku pirms desmit piecpadsmit gadiem, un, lai arī jau šobrīd atrodamajās atsauksmēs viņas grāmata ir salīdzināta  ar Joņeva grāmatu (jo abiem ir 90.gadu klasikas atribūti- pleijeri, kasešu pārtīšana, nemitīgā jezga ap Jaunā Gada salūtu, neizbēgamās vasaras laukos utt.), man liekas, ka tur ir kas vairāk. Negribētos teikt, ka grāmata ir feministiska, bet man preks, ka deviņdemitajiem ir arī sievietes balss.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s