Lielie plāni. Pikniks uz ledus. Debitante.

Kopš manās mājās ir pazudis internets, ir parādījies brīvais laiks.

Esmu izlasījusi divas jaunas grāmatas. Esmu uzrakstījusi kaut ko stāstam līdzīgu. Esmu iztīrījusi māju. Hip hip urrā!

 

Par pirmo grāmatu, ukraiņu rakstnieka Andreja Kurkova romānu “Pikniks uz ledus”, zināju uzreiz- patiks. Izvēlējos, jo vēlējos kaut ko mazliet ikdienai pietuvinātāku (noteikti kaut ko ne par ASV vai kaut ko tikpat tālu) un noteikti ne angliski rakstoša autora darbu, tā teikt, gribējās noķert kaut ko no pasaules dažādības. Ar Andreju Kurkovu sapratāmies uzreiz, grāmatas sižets interesants- rakstnieks radošajās mokās, dzīvo ar pingvīnu, saņem uzdevumu rakstīt nekrologus par cilvēkiem, kas drīz vien sāk mirt. Grāmatu izlasīju vienā dienā. Es spēju vizualizēt gan galvenos tēlus, gan pat daudzdzīvokļa māju, kur notiek darbība. Postpadomju cilvēkam viegli saprast valdošo noskaņu.

Grāmatas vidū gan bija tāda sajūta, ka visa darbība ir mazliet apstājusies, spriedze mazinās. Mazliet kaitināja autora klaji redzamais subjektīvisms un plašā mīlestība pret mazo meiteni Soņu, kas uzrodas viņa dzīvē nejauši, jo viss, ar ko tika raksturots bērns, bija aplaistīts ar deminutīviem- rociņas, karotītes, čībiņas utt. īsti gan nezinu, vai tas ir rakstnieka vai tulkotāja nopelns, bet man deminutīvu bija mazliet par daudz mafijas tipa videi (pats autors, strādājot cietumā, rakstījis bērnu grāmatas). Pēdējā lappusē bija nepabeigtības sajūta- gribējās, lai tiktu izirisināti visi konflikti, bet izrādās, ka grāmatai ir turpinājums.

Es gaidīšu.

Otrā grāmata – Ketlīna Tesāro “Debitante”. 

Piesaistīja vāka noformējums- pelēkā un sarkanā sajaukums.

Parasti mani kaitina daudzu sieviešu uzvedība tādos tipiski sievišķīgos romānos- vienmēr kaut kāda nesaprotama  dusmošanās uz vīrieti, kaut kādi konflikti, kas vēlāk izrādās tikai pārpratumi, visa tā drebēšana un trīcēšana man liekas druciņ par daudz manai gaumei. Lai arī galvenā mīlas līnija mani neuzrunāja, grāmatas sižets bija saistošs.

Iepatikās galvenā varone Keita, kura ir ne visai ideāla, varētu pat teikt, ka viņai ir spēcīgas mazohistiskas tieksmes, kas viņas personību padara interesantāku un reālāku. Kopā ar liktenīgo vīrieti viņi sāk risināt divu māsu noslēpumus senlaicīgā namā, kur abi kopīgi strādā kā mākslas priekšmetu novērtētāji. Keita atklāj slēptu istabu un tajā – noslēpumainu kurpju kārbu, kuras saturs rosina jaunās sievietes iztēli. Sekojot mīklainajām norādēm, Keita iepazīst kādas dzimtas stāstu. Viss stāsta atrisinājums atgādina kādas populāras triloģijas intrigu, taču man arī patika māsu attiecī
bu attīstība romāna gaitā- gan Keitas mātes un tantes, gan nepazīstamās dzimtas slaveno māsu dzīves un to līkloči 20.gadismta sākumā.

Advertisements