Literatūra

Dark Places/Gillian Flynn


Šis ir mans 100. ieraksts. Kopsavilkuma nebūs, bet paldies par jūsu savilkumiem, Ja runā par kopsavilkumiem, tad 2015.gadu divas draudzenes pavadīja, būdamas stāvoklī, un pirmajā gadījumā Francijas dienvidos es tiku ierauta improvizācijas teātrī, kur topošā māmiņa tieši pirms mana reisa uz Londonu sāka pakot somu un klaigāt, ka sākas dzemdības. Es gandrīz nokavēju lidmašīnu, bet tā bija viltus trauksme. Bet mazliet vēlāk vienā no nebeidzamājam Z-svētku svinēšanas pasākumiem, kur, sākoties Padomju filmai “Likteņa ironija”, vienai no svinētājām sākās mazliet priekšlaicīgas dzemdības, un jāsecina, ka diemžēl tas nenotiek kā filmās un seriālos- nebija nekādu ūdens peļķu, Holivuda mums melo!!

Tieši pirms Jaunā gada Stambulā sniga, temperatūra bija noslīdējusi mazliet zem nulles. Un kopā ar sniegu Stambula vienkārši zaudē jebkādas civilizācijas pazīmes- kūstošais sniegs, skrienošie cilvēki un mašīnu jūra manī izraisa vēlmi iebarikadēties mājās. Es nekad neesmu bijusi ziemas piekritēja. Tagad es arī neesmu cilvēku piekritēja. Tāpēc iekūņojos segās un sāku lasīt Gilianas Flinnas romānu “Dark places“.

Pirms es pastāstu par savu pieredzi ar šo grāmatu, man ienāca prātā, lūk, kas- grāmatu nozīme pieaugšanas procesā. Kad mēs esam bērni, mums parasti priekšā lasa pasakas, un tā ir mūsu pirmā un neizbēgamā pieredze ar literatūru, kas var izraisīt interesi turpināt lasīšanu. Pēc tam, uzsākot skolas gaitas, mums ir obligātā literatūra-  ābece, obligātā vasaras literatūra, vēstures grāmatas utt. No šī izvairīties ir grūti, bet iespējams. Un tad, ja laika gaitā iepatīkas lasīt, tad seko  interesantais ceļojums literatūras pasaulē, patstāvīgi atklājot jaunas grāmatas un izvēloties mīļāko žanru. Pa vidu, protams, ir draugu, mediju ieteiktā literatūra- sākot no pašmāju blogeriem līdz pat sarakstiem “100 svarīgākās grāmatas, kas jāizlasa” utt. Kad es savā wordpress lasāmo blogu sarakstā ieraugu piecus ierakstus par vienu un to pašu nesen izdoto grāmatu, mani māc ziņkārība un pretestība vienlaikus, bet pārsvarā es populārās grāmatas izlasu daudz vēlāk- kad viss popularitātes vilnis noplacis. Un Gilianas romānu “Dark places” es sāku lasīt, pateicoties autores jaunākā romāna “Neatrodamās” apskatiem- man gribējās beidzot izbaudīt visu to melno sajūtu murskuli, par ko sajūsminājās Latvijas interneta iedzīvotāji pagājušajā gadā.

Tā ka šampanieša man vairs nebija, Jaunais gads tika sagaidīts ar viskiju un pokeru. Welcome to my dark places 🙂 Texas Hold’em pokers var būt neparedzams, drūma adrenalīna pilns process, kur tu vienā sekundē ar skaistu kombināciju zaudē pilnīgi visu, kas tev ir, vai arī jautrs pasākums ar draugiem, kurā pārbaudīt dažādas varbūtības teorijas un iespējas izrēķināt varbūtību, ka ar nākamo izdalīto kārti tu pacelies uzvarētāja augstumos. Un tieši tāpēc Flinnas romāns “Dark places” bija tieši laikā starp pokera radītajām pauzēm- kad pārējie spēlēja, es savu zaudējuma sajūtu aizpildīju ar telefona bakstīšanu, lai izlasītu šo grāmatu pirms 2016.gada.

No Goodreads par sižetu:

Libby Day was seven when her mother and two sisters were murdered in “The Satan Sacrifice” of Kinnakee, Kansas.” She survived—and famously testified that her fifteen-year-old brother, Ben, was the killer. Twenty-five years later, the Kill Club—a secret secret society obsessed with notorious crimes—locates Libby and pumps her for details. They hope to discover proof that may free Ben. Libby hopes to turn a profit off her tragic history: She’ll reconnect with the players from that night and report her findings to the club—for a fee. As Libby’s search takes her from shabby Missouri strip clubs to abandoned Oklahoma tourist towns, the unimaginable truth emerges, and Libby finds herself right back where she started—on the run from a killer

Lasot šo grāmatu, es bieži domāju- kas mūs velk lasīt šādas grāmatas? No apraksta ir skaidrs, ka nekas balts un pūkains tur nebūs- mazu bērnu slepkavības, sātanisti, striptīza klubi.. Lasot mājās, zem segas ar siltu tējas krūzi blakus gribas paspēlēt detektīvus, lai atrisinātu šo mīklu? Vai arī lai nobītos un pašausminātos par to, kā pasaulē var notikt tik sliktas lietas? Aizmirsties šausmu pilnā atmosfērā uz neskaitāmām stundām, paņemot atvaļinājumu no savas dzīves? Sajusties labāk mājās, drošībā un savā vienmuļajā dzīvē? Uzzināt par sātanistiem/maniakiem, jo varbūt kādreiz noderēs zināšanas par to, ko tad viņi īsti dara savos rituālos?  Saprast, cik cilvēki ir šausmīgi, un ka kaut kas tāds kā grāmatā aprakstītais var notikt mūsu ģimenē, ka mums visiem ir mūsu tumšās domas un motīvi?

Man gribējās to sajūtu, ka mani ievelk sižetā, kaut kādā straumē un es aizmirstos stāstā, un tik peldu uz priekšu, nemanot, cik stundas pagājušas. Mani pilnīgi neinteresē noziegumi no to asiņainās puses- visas drausmīgākās ainas es lasīju caur diagonāli, pieķeroties tikai atslēgvārdiem, lai saprastu (Uwaga! Pēc šī sekos diezgan daudz maitekļu), kurš, piemēram, nogalināja govi, nevis, kā govs mira. Un govju nogalināšanai kā sātanista rituāla daļai tikai veltīta vesela nodaļa, kur nu vēl visi bērnu nogalināšanas sīkumi. Es pilnīgi iedomājos, kā autore runā ar vīru- nē, man liekas, ka bērnu vajadzētu nogalināt ar cirvi, citādi visi citi nogalināšanas veidi nebūs tik interesanti, lasītāji nespēs noturēt interesi..

Ja runā par  galveno varoni, Libiju, tad jau no paša sākuma skaidri pateikts, ka viņa ir sliktā meitene- pēc slepkavībām viņa dzīvo pie tantēm un onkuļiem, izturoties pret viņiem drausmīgi un visu laiku vēloties mirt, un pēc pilngadības sasniegšanas viņa dzīvo, izmantojot saziedoto naudu un fenderējot sālstraukus un citus suvenīrus no bāriem un cilvēku mājām. Un tad vienā dienā saziedotā nauda beidzas, bet viņa nespēj pat nomainīt gultas drēbes vai nopirkt kaķim barību, kur nu vēl iet strādāt. Elizabete pati jau sākumā atzīst, ka viņas ķermenī ir ļaunums kā īsts orgāns, bet no tēva mantotā spēja tērēt ne savu naudu ir nesmuka, bet vismaz piedodama uz bērnības notikumu fona. Tāpēc mistisko slepkavību pētnieku pulciņa apmaksātais piedāvājums satikties ar viņiem un pārrunāt, kas tieši noticis tajā naktī, viņai nāk tieši laikā. Taču klubiņa dalībnieki domā, ka Libija ir visa ļaunuma iemiesojums, liecinādama pret savu brāli un apsūdzēdama viņu slepkavībā, veicinādami sievieti domāt, ka varbūt tomēr ir kādas citas iespējas vai teorijas par īsto vainīgo..?

Grāmatas trešdaļā mani pārņēma dusmas, ka autore ar mani spēlējas. Nē, es saprotu, ka tā tam arī vajadzētu būt, es taču lasu šo grāmatu, lai aizmirstos un saintriģētos, bet atšķirībā no “The train girl”, kur vismaz bija kaut kāds pamatojums, kāpēc galvenā varone neatceras, kas īsti notikas viņas liktenīgās nakts gadījumā, Flinna aizraujas ar tipisko gumijas staipīšanu un seriālu dialogu imitēšanu. Piemēram, Libija pēc 25 gadu pārtraukuma beidzot satiekas ar savu brāli Benu, potenciālo slepkavu, cietumā, un visas dārgās minūtes viņi runā un apspriež, cik Libija ir līdzīga savai mirušajai mātei, Bens dalās ar atmiņām par porcelāna trusīti vannasistabā, kamēr man smadzenēs visu laiku mirgo izsaukuma un jautājuma zīmes- hei, dumjie zābaki, jums ir dažas minūtes laika, lai pārrunātu beidzot, kas īsti notika, kurš ir slepkava, nu davai, Libija, pajautā? Kad porcelāna trusīši ir apspriesti, viss, ko Libija pajautā, ir – kāpēc Bens tiesā nekad nenoliedza savu vainu, kapēc nekad neapstrīdēja tiesas lēmumu? Vai tad pavisam normāli nebūtu pajautāt- es zinu, ka tajā naktī tu biji mājā kopā ar mani, es tevi redzēju pēc nozieguma, kurš nogalināja mammu un māsas?

Kad iestājās likumsakarīgais- vienā nodaļā vaina ir nogrūsta uz vienu varoni, otrā- jau uz pavisam citu, un minūtes starp pokera spēlēm un līdz 2016.gadam bija skaitītas, es sāku nepieklājīgi ātri šķirt pāri lappuses, skanējot tekstu, lai nepalaistu garām neko jēdzīgu. Tomēr es nespēju nelasīt. Man vajadzēja uzzināt, kas īsti tur notika, un šajā momentā es sev atgādināju harpiju, kas lidinās ap asiņainiem upuriem. Neviens no varoņiem nav simpātisks, ieskaitot pat mazās māsas, kuras grāmatā tiek nogalinātas- viņas tiek attainotas tik neitrāli vai nepatīkami, ka grūti izsaukt patiesu žēlumu pret viņām. Laikam šādu grāmatu mērķis ievilkt lasītāju savās ķetnās, izmantojot cilvēku nesmuko lietu, melnumu parādīšanu, jo tad lasītāji kaut kā spēj attālināties no visiem cirvjiem un citām traģēdijām un tik lasīt, līdz sasniedzam beigas.

Pēc mīklas atrisināšanās un grāmatas patērēšanas (par lasīšanu to nosaukt grūti), es uzreiz to izdzēsu no telefona, un man pāris dienas negribējās lasīt neko. Es jutos kaut kā mazliet traumēta, kā zaudējot kontroli pār sevi- kā gadījumos, kad vienas tortes gabala vietā ir apēsti četri, vai izdzerta vesela vīna pudele, vai mazliet uzsista klača par kādu draudzeni ar citu draudzeni, vai kad veselu dienu esi skatījies kāda seriāla pirmo un otro, un trešo sezonu, atkal atliekot svarīgākos darbus. Es noteikti biju iesprostota Glinnas radītajā pasaulē, un kādu brīdi man patika notikumu atšķetināšana, bet brīvībā man tomēr patīk labāk. Ja tāds bija grāmatas mērķis, tad tas tika sasniegts. Tumšās lietas māk iesūkt sevī.

 

 

Advertisements

4 thoughts on “Dark Places/Gillian Flynn

  1. Man šī bija atzīmēta, kā lasāma, bet tagad metīšu laukā. Tik tumšu draņķību negribu. Gone Girl bija dikti laba un uz tā viļņa izlasīju Flinnas Sharp Objects. Tā nav tik tumša, kā šis romāns, bet arī pilns ar sačakarētiem, destruktīviem personāžiem. Ne visai patika.

    Like

  2. Atpakaļ ziņojums: Interesantie raksti #1 |

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s